ARTDOCFEST/RIGA
Pirms daudziem gadiem aizsāktais Maskavas festivāls nu kļuvis ietekmīgāks, nekā pats Vitālijs Manskis būtu varējis paredzēt. Ja viņa veidotā dokumentālo filmu izlase spēj tik ļoti satraukt pašu Krieviju, ka filmu autoriem jābaidās par savu un savu varoņu dzīvībām, tajā noteikti jābūt kaut kam tādam, kas svarīgs ne tikai kaimiņvalstu, bet arī visas pasaules mērogā. Jau trešo gadu Riga IFF ir gods izrādīt daļu no šīs izlases.
Kāds vīrs, salabojis zvejas tīklu, dodas uz tiltu. Divi tramvaji saskrienas, taču neviens nav cietis, un vadi tiek salaboti tajā pašā dienā. Izskan neliels koncerts fabrikas strādniekiem, un vijolnieka sirsnīgais priekšnesums liek cilvēkiem raudāt. Jūrā krīt bumbas, taču neviens to nepamana.
Šīs ir kinopētījums par akcionismu – sadursmi starp mūsdienu mākslu un ikdienas realitāti. Tas stāsta par šī mākslas žanra vēsturiskajiem priekšnosacījumiem un pēctecību mūsdienu kultūras procesā. Filmas centrā ir stāsts par grupu Pussy Riot.
Kad sākās Maidana revolūcija, Alisei bija 26 gadi. Kā daudzi citi režisori arī viņa sāka filmēt svarīgos notikumus. Taču ļoti strauji attālums starp kameru un realitāti saruka. Dzīve un nāve kļuva svarīgākas par filmas veidošanu.
2007. gadā interneta vietnē YouTube parādījās šokējošs video, kurā bija redzams, kā krievu neonacisti nežēlīgi nogalina divus puišus. Tas bija tikai sākums vairākiem ārkārtīgi asiņainiem notikumiem Maskavā. Režisors no Izraēlas Vladi Antonevičs nolemj izpētīt šo gadījumu, kas pakāpeniski kļūst par viņa apsēstību.
Nomaļajā Ukrainas ciematā Starazburivkā, kur oficiālās milicijas pārstāvji iegriežas reti, ciema priekšnieks ir atradis iedarbīgu veidu, kā cīnīties ar nekārtībām. Viņš izraudzījies un iecēlis par šerifiem divus vīrus – gudrāko un stiprāko apkaimē. Bruņojušies ar spožiem žetoniem un sagrabējušu žiguli, vietējie varoņi Viktors un Volodja traucas uz kārtējo izsaukumu. Kādam nozagtas divas pīles, sievietei uzbrūk anakonda, pa ielu klīst vīrs ar cirvi.
Sergeja Lozņicas jaunākā kinodarba filmēšana noritēja bijušajās koncentrācijas nometnēs Dahavā, Belzenā, Rāvensbrukā, Zaksenhauzenē un Dora–Mittelbau. Filma stāsta par muzejiem, kuri šobrīd atrodas nometņu teritorijās. Taču pārsteidzošākais Lozņicas darbā ir tūristu emocijas, kuri apmeklē nāves nometnes.
Sibīrijas province. Meitenēm, kas no bērnu nama pa tiešo nonāk psihiatriskajā aprūpē, ir liegtas viņu pilsoņu tiesības uz brīvību, darbu un ģimeni. Cīņa par šīm tiesībām, ņemot vērā biedējošo Krievijas birokrātiju, ir gara un sarežģīta. Dažreiz kādam izdodas, taču jaunatrastā brīvība izrādās lēciens nezināmajā.
Režisors Filips Remunda atkārtoti atgriežas Ukrainā ar savu kameru. Viņa dzimtas saknes un tuvās attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem ļauj ieskatīties personiskajās un ģimenes dzīvēs un caur tām atspoguļot situāciju sabiedrībā, ko šķeļ viedokļi un politika. Emblemātisks ir kādas ģimenes stāsts, no kuriem vieni dzīvo Ukrainas austrumos, bet otri – Kijevā.
